Inflācija - naudas vērtības samazināšanās - ir kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu, un tās sekas izjūt ikviens valsts pilsonis, kurš nav zaudējis analītiskās spējas. Bet šī ekonomiskā parādība, kaut arī tā samazina naudas maku reālo svaru, ne vienmēr ir negatīva, kā tas notiek ar ložņājošo inflāciju.
Inflācijas šķirnes
Tādu ekonomisko faktoru kā inflācija raksturo gada vidējais cenu pieauguma temps. Tātad, ja tā ir mazāka par 10%, inflācija tiek uzskatīta par mērenu vai ložņu. Pie šāda pieauguma tempa neliels cenu pieaugums ir stimuls pircējiem ieguldīt produktā, kas rīt nedaudz sadārdzināsies. Patērētāju pieprasījums stimulē ražošanas attīstību un paplašina ieguldījumus tajā. Hiperinflācija ir tā, kas sākas no 10 līdz 50% gadā. Tas ir satraucošs signāls, ka valsts ekonomika atrodas uz sabrukuma robežas. Ar inflāciju, ko sauc par galopu, cenu pieauguma temps pārsniedz 50%, un tās maksimālās vērtības var sasniegt astronomiskās vērtības. Šī situācija raksturo pilnīgu ekonomikas sabrukumu, kas parasti notiek, kad valstī iestājas krīze vai notiek kari.
Ekonomiskie procesi ar rāpojošu inflāciju
Mērena inflācija ir pastāvīga naudas vērtības samazināšanās un pirktspējas samazināšanās, kas raksturīga lielākajai daļai attīstīto valstu. Tā kā tas ir stimuls iedzīvotājiem ieguldīt naudu, šādu valstu ekonomiskās politikas mērķis nav to samazināt līdz nullei, bet gan uzturēt 3-5% robežās.
Tajā pašā laikā inflācijas procesi var būt gan atklāti, gan mākslīgi nomākti. Pirmajā gadījumā valdības nekontrolē cenas, inflācija ir saistīta ar dabisko pieprasījuma pārpalikumu pār piedāvājumu. Otrajā gadījumā, kad valsts apņemas kontrolēt cenas, reālais inflācijas pieauguma temps var būt daudz augstāks nekā oficiāli deklarētais, un to vairs ne vienmēr var uzskatīt par mērenu.
Tajā pašā laikā atklāta inflācija nav pretrunā ar tirgus likumiem un neiznīcina tā mehānismus, piesaistot investīciju investīcijas ražošanas paplašināšanai un patērētāju pieprasījuma apmierināšanai. Iedzīvotāji, vadoties pēc inflācijas gaidām, neatkarīgi nosaka, kura naudas daļa jāiztērē preču iegādei, un kurai jāpaliek depozītu un uzkrājumu veidā. Palielinot izdevumus, patērētāji var radīt pieprasījuma pieplūdumu, ko neatbalsta reāla vajadzība pēc konkrēta produkta, kas dažos gadījumos var kļūt par pastāvīgu stimulu cenu celšanai un inflācijas svārsta svārstībām. Lai tas nenotiktu, ir nepieciešams, lai valstij būtu pietiekama ražošanas jauda un darbaspēka rezerves, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu un apturētu inflācijas pieaugumu.
