Eiropas Savienība ir apvienojusi gandrīz trīs desmitus Eiropas valstu, kļūstot par unikālu vienību, kas apvieno valsts un starptautiskas organizācijas iezīmes. Viens no šīs asociācijas uzdevumiem ir kopējas ekonomiskās zonas izveidošana, kur apgrozīsies vienota Eiropas valūta. Līdz šim Eiropas Savienības sastāvs nesakrīt ar tās zonas sastāvu, kurā tiek izmantots eiro.
Eirozonu ir ierasts saukt par valstu grupu, kas savā teritorijā kā likumīgu maksāšanas līdzekli ir pieņēmusi vienoto Eiropas valūtu, sauktu par eiro. Kopš 1999. gada janvāra bija vienpadsmit šādas valstis: Vācija, Austrija, Francija, Beļģija, Somija, Itālija, Īrija, Portugāle, Spānija, Nīderlande un Luksemburga. Nedaudz vēlāk eirozona paplašinājās sakarā ar Slovēnijas, Grieķijas, Maltas, Slovākijas, Kipras un Igaunijas pievienošanos tai.
Tā sauktajā paplašinātajā euro zonā ietilpst vairākas citas valstis, kurās tiek izmantota arī vienotā Eiropas valūta. Tātad līgumus ar Eiropas Savienību noslēdza Sanmarīno, Vatikāns un Monako. Bez līguma noslēgšanas norēķinos Andorā, Melnkalnē un Kosovā tiek izmantots eiro.
Kopējās monetārās un ekonomiskās politikas veidošana Eiropas valstīs notika trīs posmos. Kopējā Eiropas valūta ir kļuvusi par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli eirozonā kopš 2002. gada marta.
Kopējas naudas vienības ieviešana ir kļuvusi par pēdējā laika drosmīgāko ekonomisko eksperimentu. Līdz šim eksperti strīdas par to, vai pāreja uz vienotu valūtu bija lietderīga. Jautājumi par monetārās savienības izveides ieguvumu un iespējamo izmaksu sadalījumu starp atsevišķām valstīm un ekonomikas nozarēm vēl nav atrisināti. Visticamāk, eksperimenta rezultāts ietekmēs ne tikai Eiropu, bet arī daudzas citas valstis, kas uztur ekonomiskās attiecības ar šo reģionu.
Jebkurai ES valstij formāli ir visas tiesības iekļūt eiro zonā. Un tomēr kandidātiem, kas vēlas pievienoties eiro zonai, jāatbilst noteiktiem kritērijiem, kas attiecas uz viņu monetāro politiku. Pirmkārt, kandidātvalsts budžeta deficītam jābūt 3% no IKP robežās, un valdības sektora parādam jābūt tuvu 60% no IKP.
Turklāt valstij, kas vēlas iekļūt eirozonā, jānodrošina stabils savas valūtas maiņas kurss attiecībā pret Eiropas valūtu. Tiek ņemta vērā arī valsts centrālās bankas neatkarības pakāpe un tās finanšu politikas saskaņotības līmenis ar eirozonas valstu politiku.
Novērtējot potenciālos jaunos euro zonas locekļus, Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija ņem vērā tirgu savstarpējās integrācijas rezultātus, maksājumu bilances attīstību, darbaspēka izmaksas un cenu indeksu līmeni. Pēc dalības monetārajā savienībā jaunajai eirozonas dalībniecei būs jāpilda finanšu sektoram noteiktie stabilitātes kritēriji.
Ienākot Eiropas vienotās valūtas zonā, jaunās Savienības dalībvalstis visas pilnvaras monetārās un kredītpolitikas jomā nodod Eiropas Centrālajai bankai, kas tagad izlemj jautājumus, kas saistīti ar procentu likmju līmeņa noteikšanu un apjoma noteikšanu. banknošu.
Katrai jaunajai ES dalībvalstij iestāšanās eirozonā ir dabisks solis, kas noved pie pilnīgas un visaptverošas valsts integrācijas Eiropas Savienībā.
