Kapitāla aiziešana ārpus vienas konkrētas valsts robežas nesa daudz labumu, bet arī daudz problēmu. Globalizācija ir izraisījusi pārrobežu maksātnespēju. Tomēr kas tas ir?
Bankrotu sauc par pārrobežu maksātnespēju, kuras procesā tiek iesaistīti ārvalstu elementi - kreditori, parādnieki utt., Un par parādu piedzītais īpašums atrodas citā valstī. Un vienlaikus situācijas rodas diezgan sarežģītas, jo, risinot šo jautājumu, ir jāpiemēro dažādu valstu likumdošanas noteikumi.
Pats bankrots ir diezgan sarežģīts process, un likumi visās valstīs mēdz paredzēt pasākumus, kas atjauno parādnieka maksātspēju. Bet tas ne vienmēr ir iespējams, un parādniekam tiek pasludināts bankrots, un parādi tiek apmaksāti, pārdodot viņa īpašumu.
Savukārt parādnieki mēģina izmantot tiesību aktu nepilnības īpašuma glābšanai: viņi zina, ka valsts, kurā sākās bankrota process, nevarēs paplašināt savu jurisdikciju uz ārvalstu teritoriju, un mēģina iepriekš iegūt īpašumu vairākās valstīs..
Un, ja runa ir par pārrobežu maksātnespējas atzīšanu, tad šāda lieta tiek atrisināta ar starptautisko privāttiesību normu palīdzību. Pamatojums to izmantošanai ir šāds:
- kreditors ir citas valsts pilsonis vai uzņēmums, kas reģistrēts citā valstī, t.i. ārvalstu vienība;
- parādnieka īpašums vai tā daļa atrodas ārvalsts teritorijā;
- pret parādnieku ir sākti maksātnespējas procesi nevis vienā, bet vienlaikus vairākās valstīs;
- ir tiesas lēmums, uz kura pamata parādnieks tiek pasludināts par bankrotējušu, un ir nepieciešams, lai šis lēmums tiktu atzīts citā valstī un izpildīts.
Tomēr praksē šādu gadījumu regulēšanai tiek izmantotas divas galvenās metodes:
- universāluma princips, kad maksātnespējas procedūras sākas vienā valstī;
- teritorialitātes princips, kad tiesvedība par šādu lietu tiek sākta uzreiz vairākās valstīs.
Pirmajā gadījumā viss ir balstīts uz faktu, ka citas valstis apņemas atzīt un izpildīt vienā valstī pieņemtu tiesas lēmumu. Šis princips ir sarežģīts, jo ne katra valsts piekrīt atteikties no savas jurisdikcijas, taču tā ir efektīvāka nekā tā, kad bankrota lieta tiek veikta vairākās valstīs vienlaikus.
Bet noteikumi, kas paredzēti pārrobežu maksātnespējas procesu regulēšanai, ir atrodami konkrētu valstu tiesību aktos un starptautiskajos tiesību aktos. Pēdējā gadījumā tie ir tādi līgumi kā:
- Stambulas konvencija 1990;
- UNISRAL 1997. gada parauglikums;
- UNISRAL Maksātnespējas ceļvedis 2005;
- ES regula 1346/2000.
Kā piemēru konkrētas valsts likumdošanai var minēt Krievijas Federācijā pieņemtos Likumus par uzņēmumu maksātnespēju (bankrotu) un Likumu par personu bankrotu. Starp citu, šķīrējtiesas procesuālajos tiesību aktos ir atbilstošas normas.
