Grieķija izrādījās ES valsts, kas visvairāk cieta no pasaules finanšu krīzes - šīs valsts IKP deficīts 2012. gada sākumā bija gandrīz trīs reizes lielāks nekā savienības dalībvalstīm pieļaujamās normas. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka presē sāka parādīties ziņas par šai valstij piederošo salu pārdošanu.
2008. gadā šīs salu valsts valdība vērsās pēc palīdzības Eirozonas Finanšu ministrijā, un līdz 2012. gada vidum valsts ekonomika jau bija saņēmusi piecas skaidras naudas injekcijas, kuru kopējais apjoms bija vairāki simti miljardi eiro. Tomēr apmaiņā pret finansiālu atbalstu Grieķijai bija jāreformē ekonomiskā politika, un valdība izstrādāja ļoti taupības pasākumus, kā arī daļēju valsts īpašuma privatizāciju. Privatizācijas perspektīvas tika pārrunātas intervijā ar valsts premjerministru Antoni Samaru Francijas laikrakstam Le Monde.
Pēc žurnālistu teiktā, valdības vadītājs paziņoja par iespēju dažas neapdzīvotas salas pārdot privātpersonām. Tomēr dažas dienas pēc šīs informācijas izplatīšanas dažādās aģentūrās parādījās īpašs Grieķijas valdības preses dienesta skaidrojums. Tajā bija premjerministra stenogramma, no kuras, pēc preses dienesta domām, izriet, ka tas nemaz nebija par salu pārdošanu. Samaras sacīja, ka jāpieliek pūles, lai šo neizmantoto teritoriju pārveidotu par kapitālu, ko francūži pārprata. Bet patiesībā runa bija par ilgtermiņa nomu, iznomāšanu vai jauktām valsts un privātajām īpašumtiesībām, kurās salas paliek valsts īpašumā.
Turklāt Samaras intervijā teica, ka starp vairāk nekā diviem tūkstošiem Grieķijas salu nav privātu salu. Tomēr prese regulāri ziņo, ka, sākoties finanšu krīzei, kas pārauga par politisku un sociālu, privātie īpašnieki uz ilgu laiku sāka pārdot vai iznomāt atsevišķas salas. Jo īpaši tas bija par Patroklos, Skorpios un Oksia salām, no kurām īpašnieki vēlējās atbrīvoties par summām, kas svārstījās no 5 līdz 100 miljoniem eiro.
