Veicot izvēli par labu kādam, dažreiz jums ir jāatsakās no citiem, alternatīviem priekšlikumiem, izvēloties labāko. Produkta vai pakalpojuma izmaksas, ko persona atsakās iegādāties, lai iegādātos citu, sauc par alternatīvajām izmaksām. Iespēju vērtība tiek izmantota ekonomikā un parastās cilvēku darbībās.
Instrukcijas
1. solis
Naudas izteiksmē alternatīvās izmaksas nosaka pēc formulas: Izvēles cena ir vienāda ar izvēlētās opcijas iegādes izmaksām plus zaudētajiem ienākumiem no noraidītās iespējas. Tas viss, kā likums, atbilst vienai laika vienībai - gadam vai mēnesim.
2. solis
Tātad, ja cilvēks var iegādāties divas preces - A un B, kas viņam ir vienlīdz interesantas, un tomēr izvēlas preces A par n naudas summu, tad otrās preces izmaksas tiek noteiktas kā m un nonāk pie secinājuma, ka alternatīvās izmaksas A pirkšana būs vienāda ar m. Tas ir, ja nepieciešams, būs iespējams iegādāties alternatīvu produktu par aprēķināto cenu.
3. solis
Cilvēka darbībām bieži tiek piemērotas iespējas izmaksas. Piemēram, dodoties uz naktsklubu, tiek aprēķinātas izmaksas par iekļūšanu klubā, ēdieniem un dzērieniem un aprēķināta kopējā summa. Alternatīva klubam varētu būt vakariņas mājās - personai tas izmaksātu mazāk. Šī summa ir tās alternatīvās izmaksas. Šim aprēķinam varat piebilst, ka klubā pavadīto laiku varētu veltīt darbam vai mājas darbiem.
4. solis
Personai, kura nopelna 150 rubļus stundā, vajadzētu saprast, ka viena stunda mājās vai kopā ar draugiem viņam izmaksās 150 rubļus. Tās ir vienas stundas viņa dzīves alternatīvās izmaksas.
5. solis
Faktiski alternatīvās izmaksas attiecas uz neizmantotās iespējas izmaksām. Pamatojoties uz alternatīvo izmaksu teoriju, tiek noteikti daudzi ekonomiskās dzīves faktori: investīciju projektu novērtējums, kapitālieguldījumu risku analīze utt. Jautājums par alternatīvu rodas tāpēc, ka cilvēku un ekonomiskie resursi nav neierobežoti, tāpēc personai ir jāizvēlas tie varianti, kas viņam uz noteiktu laiku šķiet vislabākie.
6. solis
Viens no galvenajiem ekonomikas un uzņēmējdarbības principiem ir tēze, ka nauda jāiegulda projektos, kas dod vislielāko labumu, un tā jāiegulda tik ilgi, kamēr ienākumi no projekta pārsniedz ieguldīto līdzekļu alternatīvās izmaksas.
